20.11.2017.

​

Imantas vecmāmiņu stāsti

​

(Materiāls tapis, piedaloties RCB Imantas filiālbibliotēkas novadpētniecības projektā skolēniem)

​

     Stāsta Imantas iedzīvotāja Rita Lapāne

      (dzim. 1942.g)

 

     Esmu Pārdaugavas iedzīvotāja jau 66 gadus. Pārdaugavā sāku dzīvot no deviņu gadu vecuma, kad vēl šalca Āgenskalna priedes. Tur ganījās govis un bija maziņš purviņš, kurā varēja salasīt ogas.       Mācījos Rīgas 5. vidusskolā no 3. klases, un, kad man bija jau 13 gadi, vasarās mēs, bērni, strādājām. Tur, kur Alises iela, pie slavenā ūdens torņa cēla pirti, un mēs tur gājām palīgā strādniekiem.

     Blakus 5. vidusskolai bija arī liels kalns, kur mēs, no skolas ejot, šļūcām uz portfeļiem, tos bieži plēsdami. Vēlāk to kalnu nojauca un uzcēla restorānu “Baltija”, taču tagad tajā vietā ir veikals.

     Kad man jau bija 14 gadi, mēs ar māsu pa vasaru gājām uz tagadējo Imantas mikrorajonu strādāt dārzniecībā. Tagad šī dārzniecība, kas atradās pie Rīgas Ostvalda vidusskolas, ir nojaukta. Mēs līdz dārzniecībai gājām kājām no Kalnciema ielas gar tagadējo Kalnciema kvartālu. Par dārzniecībā nopelnīto naudu es sev nopirku rokas pulksteni. 7. klasē skolotāja mani visas klases priekšā kaunināja par šādu pirkumu, jo bija grūti pēckara laiki, nevienam klasē nebija rokas pulksteņa. Es to ļoti pārdzīvoju. 

     Pēc kāda laika, ap 1974.gadu, sāku dzīvot Imantā. Ejot pa Imantas vietām,  atceros, kā bija tad – pirms daudziem gadiem. Dārzniecība bija tur, kur tagad uzceltas jaunās mājas “Dammes Liepas”. Tai visapkārt bija lieli  lauki – ganījās govis, satiksmes nekādas, vienīgi pa Slokas ielu reti gāja autobuss. Uz laukiem stāvēja kaut kādas padomju armijas raidstaciju automašīnas.

      Pie Rīgas Ostvalda vidusskolas ir diezgan tumša liepu aleja, kura sākas no Slokas ielas un beidzas pie skolas kalniņa. No tā bērni ziemā vēl tagad brauc ar ragaviņām, bet uz šī kalniņa bija Mazās Dammes muižas kapi, krusti bija ar ļoti interesantiem rotājumiem un uzrakstiem vācu valodā.

     Pie Slokas ielas, kur tagad bērnudārzs “Kurzeme”, bija kūts, uzbūvēta uz paaugstinājuma. Pa laukiem ganījās govis, kuras pēc tam sadzina šajā kūtī. Turpat gar malu arī tecēja upīte (Lāčupīte), mēs tur peldējāmies. Kad sākās Imantas mikrorajona celtniecība, upīte “noslēpās” un aizgāja pa pazemes ceļiem, tā tek tālāk uz Bolderāju.

     Kad iet no veikala „Mego” uz bērnudārzu “Kurzeme” gar Slokas ielu, vasarā zied jasmīnu krūmi, tāpat kā pirms 65 gadiem. Kur 4./1. tramvaja galapunkts, senāk bija māja, kuras vietā palikuši tikai daži bērzi.

     Kur Dammes tirdziņš, bija liels kāpostu lauks. Tos ravējot, es ieraudzīju mazus zaķīšus, bet viņus neaiztiku, lai nu gaida savu māmiņu. Pusdienas pārtraukumā mēs skrējām uz Kleistu meža malu, iepretī, kur tagad Kurzemes prospektā ir autobusa pietura “Rigondas gatve”, jo mežā auga daudz melleņu un citu ogu. Pa mežu skraidīja zaķīši, kokos lēkāja vāveres, bet, kad sākās Imantas māju celtniecība, meža dzīvnieki pazuda.

     Gar Kurzemes prospektu bija liels ābeļu lauks, upeņu un citu ogu krūmi. Mēs tur ar zirga ratiem braucām lasīt ābolus un ogas. Ir patīkami kavēties atmiņās, jo daudzi gadi ir pagājuši.

 

                           Vecmāmiņas atmiņas

                           par senākiem laikiem Imantā pierakstīja

                                                        Jānis Andis Lapāns, 9.a

 

​