Atkal Spārnos
Rīgas Imantas vidusskolas
skolēnu literārās jaunrades žurnāls
16.10.2016.
Konkursam iesūtītie darbi
Te viss ir mūsu
Te viss ir mans -
senču mantojums un viņu mītās takas,
tā veldze, ko smelt no gudrības akas,
gaiss, zeme un zilās debesis tās -
sirds mana svešam nekad to neatstās.
Te viss ir tavs -
zaļi meži, purva ciņi, ziedošas pļavas-
tās visas tik mīļas, visas ir tavas,
krastu skauj šalcošā Baltijas jūra,
tā zina, cik senatne bijusi sūra.
Te viss ir mūsu -
Latvijas vēsture, šīs dienas rīts,
brīvības karogs, mūsu tautas izcīnīts.
Ir tagad Vidzeme Kurzemei māsa,
Ir Zemgale, Latgale
Sietas Lielvārdes jostā un vienotā krāsā.
Te viss ir mūsu.
Krista Leite, 11.a
Tālāk publicētie darbi ievietoti
S. Ludženieces un D. Lapānes redakcijā.
***
Man Latvija nozīmē ģimeni, laukus, mājas, dzimto zemi. Šeit es jūtos brīva. Latvija neizceļas ar krāšņiem ziediem, saulainām dienām, perfekti sakārtotu vidi. Tomēr ikreiz, atgriežoties Latvijā, pārņem silts un gaišs prieks: ‘’Esmu mājās!’’
Es domāju – katram ir jāglabā sirdī šī sajūta un jācenšas darīt tā, lai mūsu mājas patiktu mums pašiem arvien vairāk.
Katrīna Barone, 7. a
***
Latvija ir mūsu valsts,
Skaistā daba ir tās zelts.
Izpušķosim, izgreznosim,
Jaunu dienu uzgleznosim!
Tagad dzelteni ir koki,
Aukstāks laiks un klāt ir svētki:
Miķeļdiena, Mārtiņdiena...
Latvija mums tikai viena.
Kristaps Stabulnieks, 7.b
***
Latvija, Latvija,
Tu mana glītākā,
Latvija, tu man labākā.
Latvija ir mana,
Latvija ir tava,
Latvija ir mūsu valsts.
Iespēju daudz,
Draugu daudz,
Mīlestība visapkārt plaukst.
Evelīna Tīna Upeniece, 7.a
***
Manu Latviju
man neviens neatņems.
Mūsu Latviju
mums neviens neatņems.
Šeit, Latvijā, visi ir laimīgi,
kā arī visi ir draudzīgi.
Mēs visi Tevi mīlam,
mēs visi Tevi sargājam.
Mēs vienmēr
Tev palīdzēsim,
ar ko vien spēsim!
Sandra Antonija Stasaite, 7.a
***
Mana Latvija
Ir tik zaļa kā zāle,
Tik zila kā debesis,
Tik skaista
Kā tikko uzplaucis zieds.
Tava Latvija
Ir tik diža kā ozols,
Tik brīnumu pilna,
Tik stalta kā priede.
Mūsu Latvija
Ir tik mīļa kā māte,
Tik spēcīga kā tēvs.
Emīlija Ošeniece, 7.b
***
Mana Latvija ir visskaistākā,
Tava Latvija ir vislabākā.
Mana Latvija ir mūsu mājas.
Šeit rit mūsu dzīves,
Šeit ir mūsu saknes.
Mana Latvija ir mana skola,
Tajā mācās labsirdīgi bērni.
Gaismas pils un latvju dainas –
Tie mūsu dzīves skolotāji.
Latvija vienmēr mūsu sirdīs mīt,
Kā dziedošs Dziesmu svētku koris rīb.
Lai saule ik rītu mums aust,
Ved Latviju pretī nākotnei!
Renāts Štāls, 7.a
Nerātnā Kāmīša ballīte
Reiz dzīvoja nerātns Kāmītis. Viņš bija ļoti nejauks. Kāmītim ļoti patika tupēt savā alā.
Kādu dienu kāds klauvēja pie aliņas durvīm. Kāmītis steidzās atvērt. Ārā stāvēja Pīle ar lielu mapi. Pīle teica: “Mēs svinam valsts svētkus. Pasaki, kas ir tava Latvija?”
Kāmītis attaisīja muti un izņēma ārā sakošļātu burkānu. Tad Kāmītis atbildēja: ”Lūk, kas ir mana Latvija!”
Pīle novaikstījās: “Fui, cik nepieklājīgi!”
Kāmītis aizcirta durvis. Viņš nolēma paēst salātus. Tikmēr visi zvēri mežā karināja plakātus, kur bija rakstīts, ka notiks sapulce, kurā nolems, kā pārmācīt Kāmīti.
Pulksten 12.00 visi zvēri bija ieradušies pie Dobā Ozola. Pūce atklāja sapulci: “Mēs esam šeit sapulcējušies, lai nolemtu, kā pārmācīt Kāmīti.” Visi piekrītoši pamāja.
“Kādas idejas?” jautāja pūce?
“Varētu viņu ieslodzīt būrī,” ierosināja trusis.
Pūce iesaucās: “Nē! Tas būtu pārāk skarbi!”
Pele teica: “Varbūt, ja mēs pret Kāmīti izturētos jaukāk, viņš kļūtu jaukāks un saprastu, ka Latvija nav sakošļāts burkāns.”
Visi korī nokliedzās: “Piekrītam!”
Pele ierosināja: “Sarīkosim ballīti un uzaicināsim arī Kāmīti!”
“Tad viņš sapratīs, ka Latvija ir brīnišķīga valsts!” iesaucās Pīle.
Lūk, šādi noslēdzās sapulce. Tālāk ritēja lielie sagatavošanās darbi. Ezītis darināja dekorācijas. Kaķītis šuva Latvijas karogu. Lācis piepūta balonus. Vilks nesa tumbas. Lapsa cepa pīrāgus, kūciņas, torti un kēksiņus. Zaķītis rakstīja repu par Latviju.
Pīle aiznesa Kāmītim anonīmu ielūgumu uz ballīti. Viņa ieslidināja to vēstuļu kastītē. Kāmītis pacēla ielūgumu un sāka lasīt: “Esi laipni gaidīts ballītē svētdien pie Dobā Ozola pulksten 17.00!”
“Hmm, interesanti. Kāpēc gan neaiziet?” prātoja Kāmītis.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena. Viss izskatījās lieliski. Dobais Ozols bija izrotāts ar Latvijas karodziņiem. Skanēja senas latviešu tautasdziesmas. Galdi bija piekrauti ar našķiem. Pašā vidū stāvēja sarkanbaltsarkana torte. Visi zvēri bija atnākuši. Trūka vēl tikai Kāmīša.
“Ceru, ka viņš atnāks!” iepīkstējās Pele.
“Protams, atnāks!” apgalvoja Pīle.
Tajā pašā mirklī ieradās Kāmītis. Viņš bija glīti sasukājies un uzvilcis melnu fraku. Kāmītis nokliedzās: “Lai sākas ballīte!”
Zvēri priecīgi metās dejot. Vilks dejoja ar Lapsu. Sesks iegrieza Vāveri. Ezītis valsēja ar Žurciņu. Kāmītis dejoja par visiem visaizrautīgāk. Beidzis dejot, Kāmītis kopā ar Peli ņēmās tiesāt Lapsas gatavotos burkānu pīrāgus. Vāvere skrapšķināja riekstu kūciņas. Ezītis kraukšķināja ābolu kēksiņus. Lācis čāpstināja meduskūku. Tad pienāca laiks ēst torti. Vilks pasniedza Kāmītim nazi, lai viņš nogriež katram garšīgu tortes gabaliņu. Kad katrs bija dabūjis tortes gabaliņu, sākās čāpstināšana.
Pūce pieskandināja ar karoti pie sava šķīvja un teica: “Es vēlos pateikties tiem, kas palīdzēja organizēt šo ballīti, un tiem, kas šeit ir sanākuši, lai svinētu Latvijas valsts svētkus!”
Visi vētraini aplaudēja.
“Kas ir tava Latvija, Kāmīti?” jautāja Pele.
“Mana Latvija ir mana ballīte!” atbildēja Kāmītis.
Kristīne Jirgena, 5.b