15.04.2017.

 

                                                                              Pasaka 

 

    Mākonītis, kurš negribēja nolīt

 

 

     Kādai mākoņu māmiņai bija trīs dēli – divi gudri, bet trešais muļķītis. Viņi visi dzīvoja virs plašas jūras un pieņēmās augumā.

     Kādu dienu māmiņa teica, ka dēli nu ir gana lieli, viņiem pienācis laiks ļauties vējam, lai tas aiznes uz kādu vietu, kur vajadzīgs lietus.

     “Tas ir pareizi,” teica abi gudrie brāļi, “tāds ir mākoņu uzdevums viņu īsajā mūžā.” Un laidās ceļā.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     Taču muļķītis kļuva gaužām bēdīgs, neparko negribēdams nolīt, jo vēlējās dzīvot ilgāk, nekā mākoņiem klājas. Bet vējš satvēra arī viņu. Mākonītim atlika vien ļauties. Vēl pēc brīža viņš juta, ka tiek atrauts no gudrajiem brāļiem un nests uz pilsētas pusi.

     Virs pilsētas spīdēja saule. Zelta gaiļi baznīcu torņos laistījās. Bija pavasaris. Drīz muļķītis pamanīja sev apkārt citus lielus un mazus mākoņus, kas gāja rotaļās, veidojot apļus, virtenes un brīžam izlikdamies par zvēriņiem.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     

     “Nāc pie puikām!” sauca citi mākoņi muļķītim. “Sametīsimies lielā lietus mākonī, un pār pilsētu gāzīs aumaļām.”

Bet muļķītis it nemaz negribēja nolīt... Vislabprātāk viņš laidelētos šurpu turpu pa pasauli – ilgi, ilgi. Un redzētu daudz interesantu lietu.

     Tad tas notika. Visi mākoņi kļuva kā viena zili pelēka sega. Pār pilsētu apmācās.

     Muļķītis tagad bija vieglāks par šo lietus masu un lidoja augstāk, kur joprojām spīdēja saule. Bet pilsētā visi izvilka lietussargus. Dārza vizbulītes aizvēra actiņas.

     Arī Ilzīte, kas bija laukā spēlējusies un vērojusi mākoņu rotaļas, tagad ieskrēja siltā istabā.

     “Beidzot būs lietus,” teica vecaistēvs. “Zeme tik izkaltusi, zāle lāgā nedīgst, ielās putekļi.”

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     Tomēr vēl nelija. Un vainīgs bija muļķa mākonītis, kura dēļ lietus mākonis bija maķenīt par vieglu, lai izlītu. Mākonītis citos neklausījās, jo viņam tagad bija grūti nolaisties tikpat zemu, cik smagais, tumšais mākonis. Arvien viegliņš un balts viņš ieķērās astē rietenim un jau traucās prom no pilsētas.

     “Ko gan tagad dara abi mani gudrie brāļi?” prātoja mākonītis. “Varbūt paspējuši kaut kur nolīt? Tad jau viņu vairs nav... Bet es esmu muļķītis un lidoju, kurp man tīk. Nebūšu jau tāds muļķis, lai nolītu.”

     Te mākonītis ieraudzīja lidojam kaut ko sārtu un apaļu, tas nemaz nebija līdzīgs mākonim. Vējš nesa mazu gaisa baloniņu, ka bija izrāvies no kāda bērna rokas.

     Pielidojis tuvāk, muļķītis redzēja, ka tā ir balonīte – jauka balonu meitenīte.

     “Sveika!” priecīgs sauca muļķītis. “Es gribu ar tevi draudzēties.”

     “Labprāt!” atteica balonīte. “Lidosim kopā.”

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     

 

 

    Viņi lidoja, lidoja, līdz vējš mainīja virzienu un mākonītis atkal ieraudzīja pilsētu, virs kuras lejā arvien karājās tumšie mākoņi.

     Un te, kur gadījās, kur ne, pavīdēja arī viņa gudrie brāļi – tik lieli un draudīgi kļuvuši.

     “Mēs esam negaisa mākoņi,” abi lielījās. “Tūlīt tu redzēsi, kā virs pilsētas zibeņos.”

     Atskanēja varens pērkona grāviens. Lielais mākonis virs pilsētas pārplīsa. Nu gāza aumaļām.

     Muļķītis laidās projām neatskatīdamies. Un tikai vēlāk pamanīja, ka pazudusi balonīte. Lai gan viņš priecājās, ka pats arī šoreiz izsprucis sveikā, tomēr steidzās draudzeni meklēt.

     Vakara pusē virs pilsētas atkal spīdēja saule, un beidzot muļķītis pamanīja slapjās liepas galotnē spīdam kaut ko apaļu. Tur bija ieķērusies balonīte. Taču tas bija tik zemu, kur mākonītis, negribēdams nolīt, nevarētu nolaisties.

     Bet lejā pie koka stāvēja Ilzīte un bēdīgi raudzījās uz skaisto, sārto balonīti, kuru nevarēja aizsniegt. Te muļķītim iešāvās prātā jauka doma:

     “Ja es tagad saņemtos un nolītu tieši pār koku, kurā aiz diega ieķērusies balonīte, varbūt tas palīdzētu viņai izslīdēt no zariem?”

     Un mākonītis, kurš negribēja nolīt, beidzot droši laidās tuvāk zemei un sāka līt, jo viņam bija žēl balonītes un Ilzītes.

     Saules stariņi spīdēja caur smalkajām lietus lāsītēm, un radās septiņkrāsu varavīksne, pa kuru gluži kā no slīdkalniņa lejup tika sārtā balonīte. Tā ieslīdēja tieši meitenes rokās.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

   

 

 

 

Drīz pārstāja līt, un varavīksne izdzisa. Vairs nebija arī mākonīša, bet Ilzīte pat nenojauta, ka tieši viņš bija palīdzējis dabūt sārto balonīti lejā no koka.

     Mirdzēja vakara saulīte. Meitene pastaigājās ar balonu rokās. Un brīdi viņai likās, ka tajā atspīd kāds mazs mākonis un draudzīgi uzsmaida.

 

                        Publicēta laikrakstā “Atmoda Atpūtai”(ap 1994.gadu)