Kristīne Jirgena, 5.b

​

                                                                                  Autores zīmējumi

​

 

​

​

     

      Reiz dzīvoja Doriss. Viņš bija ļoti slavens degu kosmonauts. Dorisa miteklis atradās sniegota kalna nogāzē. Namiņš bija oranžs. Tam bija jauki, apaļi lodziņi un zaļi krāsotas ozolkoka durvis. Jumts bija koši sarkans.

     Kādu rītu Doriss sēdēja savā mazajā namiņā un malkoja burkānu sulu, klāt piekozdams kanapē maizītes ar salātiem. Pēkšņi viņš izdzirdēja savādu dūkoņu. Pa logu istabā ielidoja drons. Rūcošais lidaparāts nosēdās uz galda un atstāja vēstuli. Pēc tam drons izlidoja ārā pa atvērto logu, traukdamies pretī rītausmai.

     Doriss paņēma vēstuli un atplēsa aploksni. Viņš nokremšļojās un sāka lasīt:

     „Dārgais kosmonaut Doriss, tev steidzami jāierodas Kosmosa izpētes institūtā. Tas ir ļoti svarīgi! Ūpis.”

     Izlasījis Ūpja vēstuli, Doriss steidzīgi iestūķēja mutē visas atlikušās kanapē maizītes ar salātiem. Tad viņš kārtīgi nomazgājās un uzvilka melnu ādas jaku. Nu Doriss bija gatavs ceļam. Atlika vēl tikai izrūcināt motociklu no garāžas. Iedams uz garāžu, Doriss uzvilka zeltainus ādas cimdus un uzlika galvā melnu ķiveri.

     Nonācis pie garāžas, viņš nospieda pogu, un durvis atvērās. Garāža bija piekrauta ar kastēm un krāsu bundžām. Pašā vidū atradās melns motocikls. Doriss uzlēca uz motocikla un nospieda gāzes pedāli. Motocikls ierūcās un milzīgā ātrumā aizvizināja Dorisu uz Kosmosa izpētes institūtu.

     Sasniedzis galamērķi, Doriss nokāpa no motocikla un atstāja to divriteņu novietnē. Uzkāpis pa kāpnēm, viņš iegāja vestibilā. Doriss steidzās pie lifta. Iekāpis tajā, viņš nospieda podziņu ar uzrakstu „Desmit”. Lifts ātri uzbrauca augšā. Doriss izkāpa no lifta un gāja uz Ūpja kabinetu. Viņš pieklauvēja pie durvīm.

     „Iekšā!” Ūpis uzsauca.

     Doriss atvēra durvis un ienāca. Ūpis, ieraudzījis draugu, iesaucās:

     „Beidzot tu atnāci!”

     Tad viņš stāstīja:

     „Šorīt es kā parasti teleskopā vēroju planētas. Pēkšņi es ieraudzīju jaunu planētu. Tā bija rozā ar daudzkrāsainām svītriņām.”

     Doriss teica:

    „Mani ļoti ieintriģēja jūsu atklājums, Ūpi, bet es vēlos uzzināt, kāds ir mans uzdevums.”

     Ūpis atbildēja:

     „Tavs uzdevums, kosmonaut, ir doties uz jauno planētu un veikt izpēti.”

     „Labi, tūlīt došos uz darbnīcu un būvēšu raķeti,” Doriss paziņoja.

     Tad viņi atvadījās, un kosmonauts Doriss devās uz darbnīcu. Iegājis tajā, viņš uzvilka stilīgu džinsu kombinezonu. Tad Doriss saberzēja ķepiņas.

     „Tā, tagad ķeršos klāt būvniecībai!” viņš nolēma.

     Viņš metināja, nagloja, lodēja un krāsoja. Beidzot pēc sešu stundu ilga darba raķete bija gatava. Tā bija gaiši zila ar oranžu jumtiņu. Durvis bija violetas. Iekšā atradās mazs skapītis ar uzkodām. Pie vadības pults bija melns ādas krēsls. Uz vadības pults atradās liels radio un Visuma karte. Raķete bija gatava traukties kosmosā!

     Doriss uzvilka skafandru. Viņš iekāpa kosmosa kuģī un apsēdās pie vadības pults. Doriss nospieda pogu un klausījās, kā monitors skaita laiku līdz raķetes startam. Kad monitorā iemirgojās cipariņš „Viens”, Doriss satvēra vadības sviru, un raķete pacēlās gaisā. Pēc mirkļa tā atradās virs Kosmosa izpētes institūta. Doriss uzmeta atvadu skatienu savai darba vietai, parāva sviru, un raķete milzīgā ātrumā izšāvās no Zemes atmosfēras.

     Kad kosmosa kuģis lidoja garām Mēnesim, tas, ieraudzījis ciemiņu, piemiedza ar aci.

     Lidodams garām Marsam, Doriss pamanīja mazu, sarkanu cilvēciņu, kas māja sveicienus,

     „Šis nu gan ir draudzīgs citplanētietis. Ceru, ka uz jaunās planētas arī tik draudzīgi iedzīvotāji, ” Doriss nodomāja.

     Pēc tam Doriss lidoja garām Jupiteram. Tas tik ļoti priecājās, ieraugot viesi, ka izstiepa savas apaļās rokas un apskāva raķeti. Ticis vaļā no apskāviena, Doriss pamāja Jupiteram ar ķepiņu un devās tālāk.

     Saturns, pamanījis kosmonautu, noņēma cepuri un padeva labdienu. Mazais ceļotājs par atbildi priecīgi iesvilpās.

     Tad no dūmakainajiem miglas vāliem iznira rozā planēta ar daudzkrāsainām svītriņām un krāteriem. Pielidojot tuvāk, Doriss pamanīja, ka patiesībā krāteri ir rozā aplīši, kas pārkaisīti ar skaidiņām. Doriss samazināja ātrumu un ielidoja planētas atmosfērā. Apmetis loku, viņš nolaidās uz planētas rozā virsmas. Izkāpis no kosmosa kuģa, Doriss ieraudzīja, ka zemē ir iesprausta plāksnīte ar uzrakstu „Virtuļtopija”. Nopētījis to, astronauts ceļoja tālāk. Pēkšņi viņa priekšā stāvēja vesels bars mazu, violetu cilvēciņu ar virtuļiem uz antenām.

     „Svešinieks ir jāpiekauj!” iesaucās viens no cilvēciņiem.

     Doriss panikā sāka meklēt kabatās kaut ko, ar ko varētu nomierināt citplanētiešus. Violetie briesmonīši draudīgi tuvojās. Tad Doriss izvilka no kabatas vienu burkānu virtuli.

     „Lūdzu, cienājieties!” Doriss uzsauca un nolauza katram pa gabaliņam.

     Citplanētieši ar gardu muti nočāpstināja dāvāto gardumu. Mazo briesmonīšu sejas rotāja plats smaids.Tad priekšā izspraucās mošķīšu vadonis. Viņš teica runu:

     „Mēs esam ļoti pateicīgi par gardo cienastu un vēlamies tev uzdāvināt sešas kastes ar mūsu vislabākajiem un krāsainākajiem virtuļiem.”

     Tad pieci violetie briesmonīši atstūma ratiņus ar virtuļiem.

     Doriss teica:

    „Paldies par virtuļiem, bet tagad man jālido uz mājām.”

     Doriss devās uz raķeti, un viņam sekoja bariņš citplanētiešu, kas stūma ratiņus. Draudzīgie mošķīši palīdzēja viņam iekraut raķetē kastes ar virtuļiem. Tad violetie cilvēciņi teica:

    „Mēs ceram, ka tu vēl kādreiz atlidosi uz mūsu planētu.”

     Doriss atbildēja:

    „Jā, es ar lielāko prieku atkal apciemošu jūsu jauko planētu.”

     Doriss pamāja citplanētiešiem. Viņi cītīgi māja pretim.

     Tad Doriss iekāpa kosmosa kuģi un lidoja uz mājām. Atgriezies uz Zemes, viņš atstāja raķeti darbnīcā, bet pats ar motociklu brauca uz savu namiņu. Kastes ar virtuļiem viņš atstāja garāžā.

     Iztīrījis zobus, Doriss apgūlās savā siltajā gultiņā un aizmiga. Rīt būs jātiekas ar Ūpi.