Jānis Andis Lapāns, 8.a

 

     Manas domas par ES

 

     Vērtējot pēdējā laika procesus Eiropā un pasaulē, mēs katrs droši vien aizdomājamies, vai pašlaik Eiropas Savienībā (ES) jūtamies labi un droši. Arī man ir svarīga atbilde uz šo jautājumu.
     ES tika dibināta pēc Otrā pasaules kara, lai novērstu turpmākos nemierus un uzlabotu Eiropas “iedragāto” ekonomiku. Ir maz šaubu, ka tā savu funkciju ir veikusi. Vācijā nacisti nav atgriezušies, un ES esošās valstis ir ekonomiski augušas, turklāt pati ES arī ir augusi. Tajā sākumā bija tikai sešas (Vācija, Francija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga), bet tagad – 28 valstis.
     Tomēr rodas jautājums, kāda ir ES patiesā funkcija mūsdienās un kas to sagaida tuvākā un tālākā nākotnē? Kādas būs attiecības ar citām valstīm? Un, pats svarīgākais, kas būtu jādara, lai ES Eiropu vienotu, nevis to sašķeltu?
     Lai gan daudzi eiroskeptiķi uzskata, ka no ES lielas jēgas nav, it īpaši britu eiroskeptiķi, jo, kā jau zināms no Brexit, britu tautai nav tā labākā attieksme pret ES, es tomēr uzskatu, ka Eiropas valstīm, it īpaši mazākajām (tajā skaitā Latvijai), bez ES klātos daudz sliktāk. ES ļauj visām tās valstīm ātrāk nonākt pie kopīgiem lēmumiem, tādējādi palielinot Eiropas ietekmi pasaules politikā un neļaujot lielvalstīm, kā Krievija, ASV, Ķīna, to pilnībā pārņemt savās rokās. Tā arī, neapšaubāmi, palīdz vietējiem biznesiem attīstīties, piešķirot finansējumu un tādējādi radot ekonomisku augšanu, kas palīdz gan palielināt IKP, gan ienākumus no nodokļiem. Tā arī nodrošina preču kvalitātes kontroli, kas ir īpaši svarīgi pēcpadomju valstīs, kāda ir arī Latvija. Šajās valstīs, izejot no PSRS, pārtikas un citu preču kvalitāte nebija tā sauktajā Eiropas līmenī.
     Ir daudz labumu, kurus mēs iegūstam no ES. Jā, mēs – Austrumeiropa – gūstam labumu, jo mūsu uzņēmumi un ekonomika vēl nav tik attīstīti kā citviet Eiropā un iestāšanās ES ir manāmi paātrinājusi mūsu ekonomikas augšanu. Eiropas lielvalstis, kuras vairs nespēj augt tikt ātri kā mēs, jo ir sasniegušas tā saukto Eiropas līmeni, dod mums finansējumu, bet mēs kā mazas un, atļaušos teikt, diezgan trūcīgas valstis, salīdzinot ar, piemēram, Franciju, Vāciju un pat Itāliju, nespējam dot tikpat daudz atpakaļ. Un, kā jau secināms, šo valstu pilsoņiem no tā nav nekāda labuma, ja viņu grūti pelnītā nodokļu nauda nonāk nevis viņu bērnu skolām un ceļiem, pa kuriem viņi brauc, bet kaut kur Eiropas austrumos. 
     Domāju, ja Latvijā tiktu rīkots referendums par izstāšanos no ES, mēs iegūtu vismaz 90% balsojumu ar striktu nē un šoku no iedzīvotājiem, kas brīnītos un nesaprastu, kāpēc šāds balsojums vispār nepieciešams.
Tomēr situācija Eiropas rietumos ir daudz pesimistiskāka, un vēl viens Brexit var notikt katru brīdi, kas varētu izraisīt “ķēdes reakciju”, izjaucot ES.
     Redzot šo problēmu, mēs vien varam domāt – ES ir nolemta! Bet vai tā tiešām ir? Es teikšu nē, jo visām problēmām ir savs atrisinājums! Mums tikai tāds jāatrod. Vispirms jāsāk ar to, ka pasaule ir mainījusies kopš pēckara gadiem. Mūsdienās vairs nav jābaidās, ka kāda ES valsts pēkšņi uzsāks karu ar citām ES valstīm, varbūtība ir maza. Tomēr es arī uzskatu, ka ES armijas izveidošana un valstu sadarbošanās, lai apturētu nemierus Ukrainā, patiesībā vieno ES, tas šobrīd ir ļoti svarīgi. Taču kopumā Es ir jāmainās.
     Manuprāt, risinājums ir nevis Itālijas, Skandināvijas, Vācijas un citu valstu izstāšanās no ES un ES pilnīga izjaukšana, bet gan ES kopējās idejas un pārvaldes struktūras modernizācija. 
     Iespējams, palaižot valstis nedaudz brīvākas savos lēmumos, tās tikai vairāk satuvināsies. Proti, šobrīd ir tik daudz dažādu noteikumu un normu, kuras katrai valstij ir jāievēro. Taču, ja ES nebūtu tik centralizēta Briselē, kur pārstāvji no ES valstīm dodas, lai saņemtu tūkstošus no ES un apspriestu citu un savu valstu politiku, bet gan ES būtu vienkārši tikai savienība, kā tās nosaukums saka. Tēzaurā teikts: “Savienība: kopējai sadarbībai (parasti kādā nozarē) organizēta (valstu, pilsētu, reģionālu vienību u. tml.) savstarpējo attiecību, sakaru sistēma.”
     Jā, sistēma (kopums, kopa, starp kuras elementiem, sastāvdaļām ir noteiktas attieksmes un kurai ir noteiktas funkcijas), kuru saturētu nevis vienota pārvalde, bet līgums, kas liktu valstīm sadarboties saistībā ar visām politiskajām problēmām, liktu tām izvērtēt un atbalstīt idejas par kopīgiem projektiem, kad tās nonāk grūtībās, līdzīgi kā arodbiedrībā, bet neuzspiestu savus noteikumus. Eiropu nevar pārvaldīt centralizēta valdība. Tās valstis ir pārāk dažādas, bet tās tomēr vieno ideja par mieru Eiropā un pasaulē, par brīvo tirgu, demokrātiju un cilvēktiesībām. ES nav jāpastāv kā varai, bet gan demokrātiskai sistēmai vai, es pat teiktu, idejai, kas vieno Eiropu. 
Tas ļautu veikli sadarboties un ātri vienoties ārkārtas situācijās, kā terorisms, masu bēgļu pieplūdums un, pašā sliktākajā gadījumā, - karš. Bet tajā pašā laikā šāda sistēma liktu pazust domai, ka manu valsti kontrolē kāds cits un ka citas valstis izsūc manas valsts budžetu. Lai gan daudzi teiks, ka tas ir solis pretim ES pazudināšanai un izjaukšanai, manuprāt, tas ir vienīgais veids, kā ilgtermiņā saglabāt ES, tātad tas par labu nāks arī Latvijai.
     Tomēr ES apdraud ne tikai tās pašreizējā iekārta, bet gan daudzas, tā sauktās ārkārtas situācijas, taču tās, arī bēgļu krīze, teroristu uzbrukumi Francijā un Beļģijā, nemieri Ukrainā un daudzas citas problēmas, izklausās pēc iemesla Eiropai turēties kopā. Tomēr dzīves problēmas un strīdi var šķelt vislabākos draugus. Manuprāt, var palīdzēt risinājums – neuzspiest savus noteikumus. Ja Polija nevēlas uzņemt bēgļus, lai tā to nedara, ja kāda valsts nevēlas uzlikt sankcijas Krievijai vai uzskata, ka tās tagad ir palikušas bezjēdzīgas un tikai kavē valsts ekonomikas attīstību, tad lai tā atceļ sankcijas pret Krieviju. Arī Latvijai, iespējams, noderētu sankciju pārtraukšana, tas tikai uzlabotu mūsu zemes ekonomiku, tomēr ir ES spiediens. 
     ES būtu jāsadarbojas ar Ukrainu un jāmēģina tai palīdzēt, varbūt kādreiz tā kļūs par dalībvalsti. Arī ar Krieviju būtu vismaz jāmēģina sadarboties, jo tā jūtas nospiesta un vēlas atgūt atpakaļ bijušo PSRS varu, kas zaudēta pēc Aukstā kara, līdzīgi kā Vācija pēc Pirmā pasaules kara drīz vien uzsāka otro. Daudzi to neredz, bet tas ir jāaptur. 
     Bija vajadzīgi divi pasaules kari, lai saprastu, ka Vāciju var piespiest sadarboties nevis ar sankcijām un reparācijām, bet gan kopīgu ekonomiku ar citām Eiropas valstīm. Kāpēc mēs nevaram to pašu darīt ar Krieviju? Varbūt, ja beigsim izturēties pret Krieviju kā pret agresīvu zvēru, bet kā pret vienlīdzīgu partneri, tās iedzīvotāji beigs atbalstīt Vladimira Putina agresīvo politiku. Lai gan daudzi tam nepiekrīt, jaunievēlētais ASV prezidents Donalds Tramps ir spēris pirmo soli pretim Rietumu un Krievijas sadarbībai. ES varētu rīkoties tāpat, un tas, iespējams, pasauli izglābtu no Trešā pasaules kara, jo, kā Otrais pasaules karš pierādīja, sankcijas nenovērš karu, bet ES pierādīja, ka sadarbība karu pavisam noteikti novērš.
     Manuprāt, ES vēl ir daudz, ko darīt, lai pilnībā vienotu Eiropu un padarītu to gan ekonomiski, gan politiski stabilu. Eiropai noteikti ir jāmainās, tomēr droši varu apgalvot, ka es Eiropas Savienībā jūtos labi un uzskatu to par svarīgu Eiropas un pasaules daļu pārejā uz jaunu – globālu domāšanu.