​

 

     Uzausa jauks un saulains rīts. Dorisiņš atvēra acis, izstaipījās un izlēca no gultiņas. Viņš palūkojās kalendārā un priecīgi iesvilpās:

     „Juhūū! Jīīpīī! Tuvojas Ziemassvētki! Es sarīkošu jautras viesības un izklaidēšos kopā ar draugiem.”

     Degsmes pārņemts, degucītis sēdās pie rakstāmgalda un paņēma savu īpašo Ziemassvētku vecīša pildspalvu. Tai uzgaļa vietā bija mīksta, sarkana micīte ar bumbulīti galā.

Šī pildspalva rakstīja ar tinti, kas smaržoja pēc piparkūkām. Doriss paņēma spīdīgu papīru un sāka rakstīt ielūgumus.

​

                                            Ielūdzu Tevi uz

                  Ziemassvētku viesībām 24.decembrī plkst. 17.00

              manā namiņā.

                                         Gaidīšu!

                                                                                                                           Doriss :)

 

​

     Uzrakstījis ielūgumus, Dorisiņš piezvanīja Ezītim. Viņš atsaucās jau pēc pirmā pīkstiena:

     „Hallo, Ezītis klausās!”

     Doriss teica:

     „Sveiks, Ezīt, te Doriss. Vai tu, lūdzu, varētu pie manis ierasties, jo es vēlos, lai tu nosūti manus ielūgumus.”

     „Labi, būšu klāt pēc piecām minūtēm,” atbildēja Ezītis.

     „Gaidīšu!” iesaucās Dorisiņš.

     Gaidīdams pastnieku, Dorisiņš lasīja laikrakstu.

     Kāds klauvēja pie durvīm. Doriss tās atvēra, un uz sliekšņa stāvēja Ezītis ar pastnieka somu plecā:

     „Es ierados, cik vien ātri varēju un esmu gatavs nogādāt tavus ielūgumus vajadzīgajiem adresātiem.”

     Doriss iesteidzās namiņā. Paķēris ielūgumus no rakstāmgalda, viņš tos ātri pasniedza Ezītim.

     „Vai es arī esmu ielūgts?” vaicāja Ezītis.

     „Protams,” iesaucās Doriss. „Es esmu ielūdzis visus meža iemītniekus!”

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     „Labi! Tad tiksimies ballītē!” teica Ezītis.

     „Uz redzēšanos!” atbildēja Doriss.

     Kad Ezītis bija aizgājis, Doriss sāka rosīties. Viņš uzvilka kājās siltās bikses, mugurā zilu jaciņu un apāva melnus zābaciņus. Degucītis uzlika galvā micīti un pasita padusē cirvi.

     „Tagad sarūpēšu smaržīgu un skaistu eglīti,” Doriss nodomāja.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     

 

Viņš devās un tuvīno  mežu. Atradis mazu, skaistu, kuplu eglīti ar smaržīgām skujām, Dorisiņš  to nocirta un laimīgs pārnesa mājās.

     Novilcis siltās drēbes, viņš devās uz pieliekamo kambari. Tur, dziedādams „Ak, eglīte, ak, eglīte”, viņš meklēja Ziemassvētku rotājumus.  Atradis tos, steidzās uz viesistabu, kur gaidīja eglīte, saberzēja ķepiņas un karināja tās zaros sarkanus, zaļus, zilus un rozā bumbulīšus. Pēc tam viņš izpušķoja adataino skaistuli ar gaišzilām virtenēm. Pašā galotnē Doriss iesprauda skaistu sirsniņu.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     

 

Izrotājis eglīti, degucītis devās uz virtuvi gatavot svētku mielastu. Doriss apsēja priekšautiņu, uz kura bija attēlots burkāns.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     

 

Tad viņš sarindoja visas nepieciešamās sastāvdaļas uz galda. Doriss cepa piparkūkas un dekorēja tās ar saldu, garšīgu glazūru un krāsainām skaidiņām.

     Pēc tam viņš mikserī iebēra zemenes, ananasu un  kivi  gabaliņus. Sablenderējis augļus, garšīgo masu iepildīja skaistās glāzītēs ar ziemeļbriežiem, Ziemassvētku vecīšiem, pingvīniem, eglītēm un polārlāčiem. Viņš izraudzījās gaišzilus salmiņus un aiznesa glāzītes uz viesistabu.

     Pēc tam mazais saimnieciņš izcepa burkānu pīrādziņus un ābolu kēksiņus.

     Beidzis cepšanu, Doriss novilka priekšautiņu un pakarināja to uz naglas pie virtuves durvīm. Tad viņš devās uz viesistabu, izņēma no rotājumu kastes krāsainas spuldzīšu virtenes un piekarināja tās pie griestiem. Tad steidzās atpakaļ uz virtuvi un no sienas skapīša izņēma skaistas, spīdīgas tumšzilas krūzītes ar baltām sniegpārsliņām. Pēc tam viņš uzlika tējkannu uz plīts un vārīja mežrozīšu teju.

​

​

​

​

​

​

​

​

  

     

 

      Pie durvīm atskanēja klauvējieni.

     Mazais saimnieciņš priecīgi metās tās atvērt. Aiz durvīm stāvēja vesels bars viesu:

     „Labvakar, Doriss! Mēs esam ieradušies un esam gatavi ballēties!”

     „Labvakar! Lūdzu, nāciet iekšā un jūtieties kā mājās!” Doriss teica, plaši atvērdams durvis.

     Viesi ienāca namiņā un priekšnamā atstāja zābakus un mēteļus.

     Visi bija priecīgi un sāka izklaidēties. Ezītis vedināja diet Pelīti. Vilks dejoja ar Lapsu. Pūce dancoja ar Ūpi. Trusītis breikoja ar Jūrascūciņu. Vāverīte valsēja ar Susuriņu. Skanēja dziesmas ” Zvaniņš skan”, „Eglīte smaržo un mirdz”, „Piparkūku lācis”. Doriss un Kāmītis, ērti apsēdušies dīvānā ar kūpošu tējas krūzi ķepās, skatījās filmu „Viens pats mājās”.

     Kad zvēri izdzirda zvārguļu skaņas, visi priecīgi izskrēja ārā no namiņa. Pie vārtiņiem zvaigžņotajā naktī stāvēja Ziemassvētku vecītis. Viņam mugurā bija Sarkans mētelis un galvā sarkana cepure ar baltu bumbuli galā:

     „Hohoho! Priecīgus Ziemassvētkus!” iesaucās vecītis un uzsita knipi.

Tajā pašā mirklī iešķindējās zvaniņi un pie vārtiņiem piestāja sarkanas kamanas, kuras vilka četri ziemeļbrieži. No tām izlēca sīciņš elfs, tērpies zaļā kamzolītī, zaļu micīti galvā, zeltītiem zābaciņiem kājās.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

     

 

     Viņš sniedza zvēriņiem dāvanu maisu un novēlēja arī laimīgu jauno gadu.

     Tad elfs un Ziemassvētku vecītis steidzās atpakaļ uz kamanām, bet Doriss un pārējie viņa viesi sauca:

    „Paldies par dāvanām! Laimīgu ceļu!”

„Hohoho! Uz redzēšanos! ”Ziemassvētku vecītis atbildēja. „Tiksimies nākamajā gadā!” Viņš māja zvēriņiem atvadas, un dzīvnieciņi cītīgi māja pretim.

      Kad Ziemassvētku vecītis bija aizbraucis, atstājot kamanu pēdas sniegā, visi devās atpakaļ namiņā. Tur Doriss atsēja maisu un iedeva katram pa dāvanai. Tad sākās to izsaiņošana. Vāverīte dabūja jaunas slidas. Jūrascūciņa saņēma elektrisko ģitāru. Kāmītis tika pie guaša krāsu komplekta. Ezītis dabūja mīkstu rotaļu pandiņu ar saulesbrillēm. Doriss saņēma austiņas burkānu formā. Trusītis priecājās par spēli ”Salātu medības”, Lapsa – par violetu rokassomiņu.

 

 

 

 

 

​

​

​

​

​

​

​

​

     

 

 

 

Tad piecēlās Pūce un teica:

     „Mīļais Doriss, mēs visi esam tev ļoti pateicīgi par to, ka sarīkoji brīnišķīgās viesības. Tas bija ļoti aizraujoši. Tavs cienasts bija tik garšīgs!”

     „Paldies! Es priecājos, ka visiem patika,” Doriss sacīja.

     Tad zvēriņi devās uz priekšnamu un uzvilka mēteļus, uzāva zābakus, bet katrs garāmejot Dorisam vēlreiz pateicās par jauko vakaru, novēlēja priecīgus Ziemassvētkus, laimīgu jauno gadu un atzina, ka nespēj sagaidīt nākamās viesības.

     Kad viesi bija aizgājuši, Doriss saklāja gultu, iztīrīja zobus, uzvilka pidžamu un, ielīdis savā siltajā gultiņā, laimīgs aizmiga.

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​

​