Atkal Spārnos
Rīgas Imantas vidusskolas
skolēnu literārās jaunrades žurnāls
Saulīte atvēra mazo lodziņu un ziņkārīgi iespīdēja namiņā.
Saulstari tūdaļ, ieraudzījuši mīksto, silto gultiņu, draiskodamies metās joņot pa segu, dzenājot cits citu. Dorisiņš miegā priecīgi svilpoja. Tad pa logu, priecīgi čivinot, ielidoja mazs, zils putniņš, nolaidās Dorisa gultiņā un sāka ar savu mīksto spārniņu kutināt dzīvnieciņa purniņu.
Degucītis noraustīja ūsiņas un skaļi nošķaudījās: „Aappččīī!” Tad viņš atvēra acis un ieraudzīja uz segas tupam savu uzticamo draugu Zilo Putniņu. Dorisiņš laipni sveicināja: „Labrīt, Putniņ! Kādēļ tu mani šodien tik agri pamodināji?”
Putniņš atbildēja: ”Doris, tu nespēj iedomāties, ko es šorīt redzēju. Es biju devies rīta lidojumā kopā ar Sarkankrūtīti, un mēs netālu no šejienes ieraudzījām brīnišķīgu vietu, kur bija pie koka piestiprināta plāksnīte ar uzrakstu „LIELDIENU ZEME, atvērta tikai Lieldienās”.
Mēs uzzinājām, ka tur var sastapt īstu, dzīvu Lieldienu zaķi, kā arī mums izdevās dabūt karti, ar kuras palīdzību var tur nokļūt un atrast ceļu uz ieejas portālu.”
„Tas ir lieliski! Zvēriņi būs sajūsmināti. Tuvojas Lieldienas. Mums tas noteikti jāizstāsta pūcei!” Doriss iesaucās un piebilda: „Bet vispirms jāpaēd brokastis., tāpēc, Putniņ, lūdzu, pagaidi mani priekšnamā, tad mēs kopā dosimies pie Pūces.”
Doriss izlēca no gultiņas un veica rītarosmi, tad aizsteidzās uz virtuvi, kur pagatavoja savas īpašās burkānmaizītes un uzvārīja tasīti meža ogu tējas.
Paēdis brokastis, dzīvnieciņš devās uz priekšnamu, kur viņš apāva gaišzilas kedas, uzstīvēja savas iemīļotās džinsu biksītes un uzvilka melnu ādas jaku, savukārt Putniņš izraudzījās stilīgu džinsu vestīti un pārīti maziņu violetu kedu ar zaķīšiem. Nu viņi bija gatavi doties ceļā.
Doriss atvēra durvis, un mazie prieka vēstneši devās pretim saulainajam pavasara rītam. Nonākuši pie Dobā ozola, viņi pieklauvēja pie stumbra , lai pārliecinātos, vai Pūce ir mājās. No koka iekšienes atskanēja samiegojusies Pūces balss: „Kas gan ieradies mani apciemot tik agrā rīta stundā?”
„Tas esmu es – Doriss – un mans uzticamais draugs Putniņš. Mēs nolēmām tevi apciemot, jo vēlamies tev pastāstīt Putniņa un Sarkankrūtīša aizraujošo atklājumu,” Dorisiņš atbildēja.
Pūce iesaucās: „Ā, tie esat jūs, Doris un Putniņ! Uzgaidiet acumirklīti! Es tūlīt nākšu.”
Koks sāka grabēt, klabēt un rībēt, it kā Pūce tur iekšā grieztu ar kājām gaisā visu savu iedzīvi. Līdz beidzot Pūce izlidoja no dobuma un nolaidās lejā pie Dorisa un Putniņa.
Nolaidusies lejā pie draugiem, Pūce uzsauca: „Aiziet, klājiet vaļā visu, kas jums stāstāms!”
Doriss iesāka: „Mēs gribam tev pastāstīt kaut ko ļoti interesantu. Šorīt, kad Putniņš ar Sarkankrūtīti bija devušies rīta lidojumā, viņi ieraudzīja burvīgu vietu ar nosaukumu „Lieldienu zeme”, kur uz katra soļa gaida aizraujoši piedzīvojumi.”
„Vēl tur var sastapt īstu, dzīvu Lieldienu zaķi un kopā ar viņu atsperties un mesties iekšā Lieldienu priekos,” Putniņš iestarpināja.
„Kā arī Putniņš un Sarkankrūtītis ir dabūjuši karti, ar kuras palīdzību varēs tur nokļūt un atrast ieejas portālu,” Doriss piebilda.
„Tas taču lieliski! Drīz būs Lieldienas! Es tūlīt piezvanīšu visiem zvēriņiem, lai sasauktu sapulci, un tad mēs visi kopā dosimies uz Lieldienu zemi!” Pūce iesaucās.
To pateikusi, Pūce uzlidoja atpakaļ augšā Dobajā ozolā un aizsteidzās pie tālruņa.
Drīz vien visi zvēriņi bija sasēdušies zaļajā zālītē pie ozola un gaidīja, kad sapulce sāksies. Klausītāju pulks bija sanācis raibu raibais. Tur bija Vāverīte, Jūrascūciņa, Trusītis, Kāmītis, Ezītis, Susuriņš, Žurciņš, Pelīte, Lācītis, Kaķītis, Zaķītis, Sikspārnis, Mežacūka, Ūpis, Vilks, Lapsa, Cauna, Zoss, Pīle, Sarkankrūtītis un, protams, arī Doriss un Putniņš.
Tad nozvanīja zvans, kas vēstīja par sapulces sākumu.
Pūce izlidoja no koka dobuma, nolaidās uz kāda zara, ērti iekārtojās un uzrunāja klātesošos:
„Mēs visi esam šeit sapulcējušies, lai nolemtu, kā svinēsim Lieldienas.”
Visi zvēriņi piekrītoši pamāja.
„Vēl es jums gribēju pastāstīt, ka šorīt pie manis bija ieradušies Doriss un Putniņš. Viņi man stāstīja , ka Putniņš un Sarkankrūtītis rīta lidojumā pamanīja lielisku vietu ar nosaukumu „Lieldienu zeme”, kur var sastapt Lieldienu zaķi un jautri pavadīt laiku, tāpēc, manuprāt, mēs varētu doties uz Lieldienu zemi un svinēt Lieldienas, bet Putniņš un Sarkankrūtītis rādītu ceļu,” Pūce ieminējās.
„Kas piekrīt?” Pūce vaicāja.
Visi zvēriņi pacēla ķepas. Sarkankrūtītis aiz prieka nosarka.
„Tiksimies tepat plkst. 12.30!” Pūce paziņoja. „Tagad varat doties mājās un gatavoties ceļam.”
Visi zvēriņi devās uz mājām kārtot ceļasomas.
Pēc pusstundas viņi ar mugursomām plecos bija sastājušies rindiņā pa divi pie lielā ozola. Pašā priekšgalā stāvēja Putniņš un Sarkankrūtītis. Viņi bija bruņojušies ar karti.
Aiz viņiem stāvēja Pelīte un Susuriņš.
Nākamais pāris bija Doriss un Vāverīte.
Aiz viņiem stāvēja Trusītis un Kāmītis.
Aiz Trusīša un Kāmīša stāvēja Ezītis un Jūrascūciņa.
Nākamais pāris bija Mežacūka un Sikspārnis.
Aiz viņiem stāvēja Sesks ar Caunu.
Nākamais pāris bija Pīle un Zoss.
Pirms pēdējais pāris bija Lapsa un Vilks.
Pašās beigās stāvēja Pūce un Ūpis.
„Vai visi ir gatavi?” Pūce uzsauca.
„Oo, jā!” zvēriņi atsaucās.
„Nu, tad ejam!” ūpis mudināja.
Dzīvnieciņi devās ceļā, un to rādīja Putniņš un Sarkankrūtītis. Saulīte augstu zilajās debesīs smaidot raudzījās lejā uz mazajiem ceļiniekiem.
Pēc vairāku stundu gājiena zvēri nonāca pie liela, zaļa krūma zaķa formā, kuram blakus atradās divi koki, starp kuriem mirdzēja zeltains portāls. Pie viena no kokiem bija piestiprināta plāksnīte „Lieldienu zeme, atvērta tikai Lieldienās”.
Putniņš pagriezās pret dzīvnieciņiem un sacīja: ”Draugi, man šķiet – esam atraduši ieeju Lieldienu zemē”, tāpēc katrs pāris sadosies rokās, atspersies un ar lēcienu metīsies iekšā zeltainajā gaismā. Gatavi? Viens, divi, trīs, aiziet!”
Arī viņš kopā ar Sarkankrūtīti atspērās un nozuda zeltainajā mirdzumā. Tādā paša veidā arī pārējie zvēriņi, priecīgi spiegdami, pīkstēdami un pukšķinādami, ielēca Lieldienu zemē.
Tikko dzīvnieciņi bija piezemējušies zaļā, saulainā pļavā, tā uzreiz viņi ieraudzīja smaidošo Lieldienu zaķi, kurš cilpoja pie viņiem, priecīgi pliukšķinādams ķepas un saukdams:
„Hei, hei, esiet sveicināti Lieldienu zemē! Mani sauc Pūkainītis, un man patīk priecāties. Ceru, ka mēs jauki pavadīsim laiku. Vai esat gatavi jautroties?”
„Jāāāāā’!” zvēriņi iesaucās.
„Nu, tad sekojiet man!” Pūkainītis uzsauca un cilpoja uz mazu namiņu, kas izskatījās pēc liela Lieldienu groza.
Kad visi bija sanākuši namiņā, Pūkainītis katram pasniedza vienu olu un iedeva krāsu komplektu un otiņas, ar ko to nokrāsot viskošākajās krāsās.
Visi ķērās pie krāsošanas. Kādas tik olas sanāca!
Uz Dorisa olas bija attēlots skaists, smaidīgs oranžs burkāns. Susuriņa ola bija rotāta ar mazām violetām puķītēm. Kāmītis uz savas olas bija attēlojis pats sevi. Zoss savu olu bija nokrāsojusi gaišzilā krāsā, uz Sikspārņa olas bija attēlots mēnestiņš, Kaķītis bija savu olu izdekorējis ar sārtām sirsniņām, uz Jūrascūciņas olas bija attēlots krāsains zigzagraksts, Lācītis uz savas olas bija uzzīmējis medus podu, uz Vāverītes olas bija uzzīmēts liels rieksts, Zaķītis bija uz savas olas uzgleznojis smaidīgu saulīti, Žurciņas ola bija rozā ar baltiem punktiņiem, Cauna savu olu bija nokrāsojusi spilgti zaļā krāsā, Trusīša ola bija izrotāta mazām zilām zvaigznītēm, Pīles ola bija sarkana, uz Pelītes olas bija attēlots siera gabals, Ezītis uz savas olas bija uzzīmējis skaistu, sārtu ābolu, uz Vilka olas bija uzzīmēts desas luņķis, Lapsas ola bija brūna kā šokolāde, Mežacūkas ola bija dzeltena, Pūce uz savas olas bija attēlojusi grāmatu, bet Ūpis rakstāmspalvu, Sarkankrūtīša un Putniņa olas bija sanākušas raibas jo raibas, un Seska ola bija violeta.
Beiguši darbu, zvēriņi devās uz olu skrējiena trasi.
Pūkainītis katram iedeva karoti, kurā ielikt olu, iemērca otu sarkanas krāsas bundžā, novilka starta un finiša līniju, iepūta mazā zilā svilpītē, un skrējiens sākās. Dzīvnieciņi skrēja tik ātri, ka ķepiņas zibēt zibēja, bet olu skrējienā uzvarēja Dorisiņš.
Nākamās bija olu ripināšanas sacīkstes, kurās uzvarēja Ezītis. Adatainītis aiz lieliem priekiem pukšķināja kā traks.
Pēc tam sekoja olu kauja. Visstiprākā ola izrādījās Kāmītim, Viņš bija tik laimīgs!
Zvēriņi arī šūpojas šūpolēs.
Tad Pūkainītis vaicāja: „Vai jūs vēlaties vēl vienu Lieldienu spēli?”
„Jāāāā’, jāāā!” visi dzīvnieciņi priecīgi sauca.
„Labi, tad ejam uz mežmalu!” Pūkainītis mudināja.
Kad zvēriņi bija nonākuši mežmalā, Pūkainītis aizsēja visiem acis ar krāsainu lakatiņu un sacīja: „Tā, tagad skaitiet no viens līdz simts, pēc tam es atraisīšu acis un jūs dosieties gardumu medībās.”
Kad acis bija vaļā, dzīvnieciņi priecīgi steidzās mežā meklēt saldumus.
Cik daudz gardumu viņi atrada! Lielo kuliču viņi uzreiz notiesāja, vēl bija garšīgas bulciņas ar brīnumgardu pildījumu. Ezītis atrada pilnu grozu ar āboliem, Doriss lielu, sulīgu burkānu, Vāverīte pilnu kulīti riekstu. Katrs dzīvnieciņš atrada to, kas viņa vislabāk garšo.
Pēc tam visi zvēriņi atkal sapulcējās mežmalā, un Pūce teica runu:
„Mēs visi esam ļoti pateicīgi tev, Pūkainīt, par laipno uzņemšanu, aizraujošajām Lieldienu spēlēm, burvīgajiem gardumiem un jauki pavadīto laiku. Mēs noteikti apciemosim tevi nākamajās Lieldienās.”
„Paldies, man arī bija jautri kopā ar jums, un es būšu priecīgs par jūsu apciemojumu,” pūkainītis sacīja.
Zvēriņi piekrāva somas ar gardumiem un devās uz saulaino pļaviņu, kur atradās portāls. Pirms doties prom, katrs saņēma mīļu Pūkainīša apskāvienu, tad, pamājis ardievas, ielēca portālā.
Atgriezušies zvēriņi devās uz māju pusi. Sāka krēslot. Mēnestiņš izlīda no mākoņiem un pamāja mazajiem dzīvnieciņiem.
Mugursomas ar gardumiem viņi atstāja pie Dobā ozola un devās mājās.
Dorisiņš, nonācis savā namiņā, iztīrīja zobiņus, uzvilka pidžamu, saklāja gultiņu, ielēca tajā iekšā un palīda zem sedziņas, bet, pirms laisties miegā, degucītis nodomāja:
„Tas nu gan bija piedzīvojums!”
Tad viņš aizvēra actiņas un aizmiga.
