09.04.12017.

​

                                      7.klašu skolēnu literārās pasakas

​

​

     Brīnumu pasaule

​

     Bija karsta vasaras diena, tāpēc, lai atveldzētos es, mana māsa un māsīca devāmies uz tuvāko upīti.

     Kad nonācām līdz Briežupītei un nogriezāmies, lai piekļūtu tai tuvāk, tad pēkšņi no krūmiem izlēca rūķītis. Viņš bija pusmetru garš, ar brūniem ādas zābaciņiem, zaļu krekliņu, zilām biksēm un sarkanu cepurīti. Viņš teica: “Uzmini manu mīklu, tad laidīšu tālāk brīnumu pasaulē! Kas ir balts šķīvis akas dibenā?”

     Es padomāju un iekliedzos: “Mēness, mēness!”

     Rūķītis ar laipnu žestu palaida mūs garām. Mēs iekāpām ūdenī, un tas bija atveldzējošs.

     Mēs gājām uz priekšu pa upi, un pie otrajām krācēm iznira maza zelta zivtiņa. Es no bailēm palēcos. Viņa teica: “Miniet, miniet mīkliņu, manu domu graudiņu. Ir garš un īss, bet vienmēr tikai vienu pēdu garš.”

     Es, bez šaubām, atbildēju: “Zābaks.”

     Zelta zivtiņa pasmaidīja un ienira atpakaļ upītes dzīlēs.

     Mēs bradājām pa šauro, bet dziļo upīti. Nonākušas pie lielās un varenās Imulas, mēs redzējām, ka garām peld maza koka laiviņa. No tās izlēca bebrs un teica: “ Mini manu mīkliņu! Pilna bļoda zila piena.”

     Mēs stāvējām tur un domājām vismaz piecas minūtes. Es bailīgi teicu: “Gaiss.”

     Bebrs smaidot sacīja: “Labs darbs, jūs esat pirmās, kas atmin visas mīkliņas. Es ļaušu jums atveldzēties šajā upē.”

     Viņš ielēca laiviņā un peldēja tālāk.

     Mēs laimīgas visu dienu peldējāmies upē un vēlā vakarpusē, ejot mājās, atskārtām, cik noderīgi zināt senlatviešu mīklas.

​

                                                                    Emīlija Ošeniece, 7.b

​

 

​

  Krupja dzira

​

    Krupis bija ilgi strādājis pie trušu karalienes. Viņam tas tik ļoti nepatika, ka brīvajā laikā nodarbojās ar eksperimentiem.

    Kādu dienu Krupis izdomāja dziru, kas viņam dotu dažādas spējas un viņš varētu uzvarēt trušus. Kad dzīvnieciņš bija gandrīz pabeidzis darbu, viņš nejauši apgāza pudelīti, kurā stāvēja dzira, un tā uzlija tārpiņam, kas tajā pašā brīdī pārvērtās par taurenīti.

     Nākamajā dienā pa pļavu pastaigājās Beta un ieraudzīja skaisto taurenīti, tas pielidoja viņai klāt un noskūpstīja uz vaiga. Meitene tajā pašā brīdi noģība. Viņa pamodās tad, kad klāt pieskrēja suns.

Tās pašas dienas vakarā meitene aizgāja līdz trusīšiem, lai paskatītos, kā tiem klājas, un pēkšņi izdzirdēja, ka tālumā palīgā sauc kaķītis. Beta ātri skrēja uz to vietu un ieraudzīja koka zarā mazu kaķīti. Viņa nezināja, kā nocelt kaķīti no zara. Koks auga blakus šķūnim. Meitene uzrāpās uz šķūņa jumta un lēca, bet viņas lēciens nebija tik stiprs, lai pieķertos pie zara, un meitene aizvēra acis. Kad Beta tās atvēra, viņa redzēja, ka nemaz nekrīt, bet gan lido augstāk un augstāk. Meitene nesaprata, kas ar viņu notiek, bet jau pēc maza brītiņa bija zemē ar visu kaķīti.

     Meitene izglāba daudz dzīvnieciņu, bet par viņas brīnumainajām spējām zināja tikai viņa un izglābtie.

​

                                                           Beta Beatrise Sipjagina, 7.b

 

 

     Kāpostkalns

​

     Bija pienācis rīts. Lielā ceļasoma jau bija sakārtota. Diena solījās būt saulaina un silta. Tas ļoti priecēja, jo bija plānots doties uz Kāpostkalnu.

     Lai nokļūtu līdz kalnam, bija jābrauc ar autobusu un caur meža biezokni jādodas kājām. Es un mani ceļa biedri – Kaija Stabulnieks, sarkanmatainā Berta – uzsākām ceļu. Visapkārt dziedāja putni. Mežs likās dīvains, jo pa ceļam satikām dažus krāsainus dzīvnieciņus: zilu stirnu un sarkanu zaķi. Nonākuši līdz upei, domājām, ka būs jāpeld pāri, bet tur gaidīja divas lielas rozā zivis, kas Bertu nobiedēja, un mēs kopā ar Kaiju nocirtām koku, lai droši varētu šķērsot upi.

     Tālumā manījām kādu nelielu kalniņu. Mēs domājām, ka tas nav īstais kalns un, lai netērētu spēkus, apgājām tam apkārt, bet attapāmies, maldoties pa mežu.

     Liels bija mūsu izbrīns, ka tas mazais pauguriņš arī bija Kāpostkalns.

​

                                                                    Kristaps Rutkovskis, 7.b

 

 

     Zemūdens piedzīvojums

​

     Reiz Siguldā mita trīs māsīcas: Linda, Karīna un Evelīna. Viņas apdzīvoja Upmaļu sētu, kura atradās blakus apburošam ezeram, kas pie krasta nebija dziļāks par vienu metru, bet ezera vidū dziļums nebija zināms.

     Bija pavisam parasta diena, meitenes no milzīgā kalna nonesa lejā debesu zilo laivu un, pusi dienas ar to nobraukājušas, nolēma apstāties tieši ezera vidū. Pēkšņi Karīna ieraudzīja zilu ūdensrozi, viņa liecās pāri laivas malai, nenoturēja līdzsvaru un iegāzās ūdenī. Kādu laiciņu Karīna neiznira, un Linda piedāvāja lēkt pakaļ, bet Evelīna atteicās, jo viņa esot nosalusi. Linda satraukti nospurinājās un ielēca ūdenī.

     Linda mēģināja saskatīt Karīnu, bet ūdens vairs nebija tik dzidrs kā krastā, un saskatīt neko nebija iespējams. Apmēram pēc piecām minūtēm Lindai vēl joprojām pietika gaisa – viņa zem ūdens varēja elpot. Peldot dziļāk, Lindas acu priekšā nozibsnīja gaisma, un viņa saskatīja tuneli. Tajā bija tūkstošiem mazu kristāliņu. Iepeldot tunelī, Linda mēģināja saskatīt kādu dzīvu radību.

     Pie Lindas piepeldēja nāriņa un laipni sveicināja: “Sveika, ko tu šeit dari?''

     Linda jautāja: “Neesat redzējusi manu māsīcu?”

     Nāriņa, mazliet smaidīdama, norādīja ceļu. Viņas abas peldēja teju veselu mūžību, līdz nonāca pie Asarīšu saimes, kas satraukumā sauca: “Nezvērs pamodinājis mūsu mazuļus nedēļu par ātru!"

Nāriņas laipnais smaids bija pazudis, viņa saķēra Karīnu un Lindu, izvilka abas meitenes caur dūnām un iemeta tieši laivā.

     Evelīna uzreiz apkampa slapjās meitenes un sacīja: “Kur jūs bijāt tik ilgi?”

     Linda un Karīna nesacīja ne vārda, bet, par laimi, viss bija beidzies labi. Tā kā krēsloja, visas trīs meitenes devās uz māju pusi.

     Pēc nedēļas tomēr Karīna un Linda nolēma atgriezties un atrast to pašu tuneli, bet šī iecere nevainagojās panākumiem, tāpēc meitenes drīz vien to aizmirsa.

     Gan meitenes, gan zemūdens iemītnieki dzīvo laimīgi vēl šobaltdien.

​

                                                                  Linda Zemture, 7. b