top of page

                        6.b klases skolēnu dzejoļi

Gadalaiki

 

Ziema, ziema

Auksta nāk.

Ziema, ziema,

Skat, jau klāt.

 

Pavasaris, pavasaris

Tuvāk nāk.

Pavasaris, pavasaris

Puķes audzēt sāk.

 

Vasara, vasara

Silta un saulaina nāk.

Ar zaļu krāsu piepildīta

Pie mums nāk.

 

Rudens, rudens

Pie mums ātri nāk.

Rudens, rudens

Košas krāsas dāvināt sāk.

                                             Evija

 

Gads

Tas nāk un nāk

Un, re, jau rudens klāt.

Tas nāk un nāk,

Atnes lapas košas klāt.

 

Tā nāk un nāk,

Un, re, jau ziema klāt.

Tas nāk un nāk,

Un, re, jauns gads ir klāt.

 

Tas nāk un nāk,

Un, re, pavasaris klāt.

Tas nāk un nāk,

Un puķes ziedēt sāk.

 

Tā nāk un nāk,

Un silta vasara  klāt.

Tā nāk un nāk,

Un, re, saule silta nāk.

                                        Elīna

 

 

Stress

No rīta skolā esmu es,

Kur palicis mans stress?

Šodien kontroldarbu daudz,

Uztraukumu nav par daudz.

 

Skolotāja skatās bargi,

Nu būs uzdevumi skarbi.

Bērni solos sēž tik klusi,

Nu ir bēda atnākusi.

 

Vēders sāk tik traki sāpēt,

Tā ka galdu gribas skrāpēt,

Nav vairs spēka atlicis,

Kontroldarbs nav paticis.

                                            Rūta

***

Man skolā patīk iet,

Jo starpbrīžos var skriet.

Bet, kad sporta zālē iet,

Spēka vairs nav skriet.

 

Kad mammai stāstu blēņas,

Tad saka – beidz nu dzejot.

Bet tad, kad gribu dzejot,

Tad prātā tikai blēņas.

                                          Mārcis

 

***

Trīs domas man prātā nāk –

To pirmo saukšu par otro domu,

To otro saukšu par trešo domu,

Bet  trešo saukšu par pirmo domu.

 

Tās visas ir kā viena,

Jo prātā tik  viesulis spēcīgs!

Viesulis, kas domas manas jauc.

Jauc prātu neprātīgi!

 

Lai domas pārtop gaismā,

Lai gaisma apspīd visu,

Lai apspīd viesuli,

Lai pārtop tas par mākoni!

 

                                         Donatans

 

***

Sniegs krita,

Lietus lija,

Krusa bira,

Pērkons  ducināja.

 

Tā tas bija.

 

Saule spīdēja.

Mēness mirdzēja,

Zvaigznes kvēloja,

Planētas redzēju.

 

Tā tas bija.

 

Atkal un atkal,

Atkal un atkal

Tas viss turpinās.

 

Tā tas ir.

                                    Laura

***

Mazā pelīte un lietutiņš

 

Mazs, mazs lietutiņš

Iet, iet pa ieliņu.

 

Pa ieliņu skrien

Un aliņā lien

Pelīte.

 

Pelītei ķepiņas, ūsiņas slapjas.

Pelīte skatās, kā lietutiņš iet.

 

Pelīte skatās, kā lietutiņš iet,

Pelītei  actiņās miedziņš lien.

                                                Lauma

 

Aleksa rīts

 

No teiku salas

Alekss

Ar melnu gulbi

Atlidojis.

 

Viscaur melnos

Ziedos tīts.

Priekšā

Mazs zilonīts trīc.

                                               Alekss

                    6. klašu skolēnu teikas

 

                      Kā Imanta ieguva nosaukumu

            Reiz bija viena neliela pilsētiņa, bet tai nebija nosaukuma, jo uz pilsētu lidoja domu pūķis un sadedzināja visas domas.

            Tā tas notika neskaitāmas reizes, līdz pilsētā ieradās bruņinieks Imants. Viņam bija necaursitamas bruņas. Viņš savā dzīvē bija uzvarējis daudz pūķu. Šoreiz viņa uzdevums bija atbrīvot pilsētu no domu dedzinātāja.

            Imants devās uz pūķa alu. Veselu gadu viņu neviens neredzēja.

            Kad viņš atnāca, rokās viņam bija pūķa galva.Tāpēc ļaudis pilsētu nosauca par Imantu.

                                                                             Deniss, 6.b

 

            Senos laikos sapulcējās seši ievērojami cilvēki, viņu uzdevums bija izdomāt, kā nosaukt vietu, kurā viņi dzīvoja.

            Ieva gribēja, lai nosauc viņas vārdā. Māris vēlējās, lai pilsētu dēvē viņa vārdā. Agnese iebilda, jo arī viņa gribēja pilsētai dot savu vārdu. Nastja protestēja, jo viņa uzskatīja, ka vislabāk vietai piestāvēs viņas vārds. Tēzaurs uzskatīja, ka viņam ir visinteresantākais vārds. Bet Alise sacīja, ka nav jāstrīdas, bet jāizveido nosaukums no visu vārdu pirmajiem burtiem.

Tā radās nosaukums „IMANTA”.

                                                                            Markuss, 6.b

     Reiz senos laikos dzīvoja dārgumu meklētāji. Viņi meklēja vērtīgas greznumlietas un apslēptas mantas. Dārgumu meklētāji staigāja dienām un naktīm, bet kārotās lietas neatrada. Viņi gāja ilgi, ilgi. Daudzi ceļotāji nolēma neturpināt, viņuprāt, neauglīgo meklēšanas darbu. Nepadevās tikai divi, jo abiem vēl bija cerība.

     Kādu vakaru, kad debesis jau bija tumšas, meklētāji apmetās netālu no lielas kraujas, lai pārnakšņotu. Agri no rīta pamodās viens no ceļotājiem un nolēma izstaipīt kājas. Viņš aizgāja pastaigāties, bet blakus kraujai ieraudzīja kaut ko spīdīgu. Pieejot tuvāk, viņš saprata, ka tas ir zelta kauss. Ceļotājs uztraukts skrēja pie sava pārinieka, skaļi saucot: „I’manta, man i’manta!”  Viņš sauca tik skaļi, ka draugs pamodās. Abi pēkšņi izdzirdēja dārdošu troksni. No skaļās kliegšanas bija sagruvusi krauja, un manta palikusi tai apakšā. „Kāda imanta?” draugs, nezinot par atrasto zelta kausu, neizpratnē jautāja.

     Nogruvusī krauja bija aprakusi mājupceļu, un abi draugi pie tās nolēma palikt uz dzīvi un nosauca šo vietu par Imantu.

 

                                                                             Marta, 6.m

    

 

Fabula

     Mazais lielībnieks

     Reiz kādā peļu skolā divi pelēni, gaidīdami siera vēstures stundu, viens otram lielījās.

     ,,Man nav bail no kaķa. Kādu dienu viens mincis mani noķēra, es viņam uzspļāvu. Šis bailulis aizbēga tā, ka aste vien nozibēja,’’ stāstīja pirmais.

     ,,Tas jau nav nekas,’’ nicīgi noteica otrais pelēns. ,,Es nebaidos pat no vesela bara kaķu un no noslēpumainajiem meža zvēriem arī ne. Savukārt tu jau sen būtu kļuvis par uzkodu, jo pārakmeņotos, tikko tālumā atskanētu savvaļas kaķu ņaudieni, nemaz nerunājot par kāda meža plēsoņas brēcienu.’’

     ,,Ak, tā!’’ iesaucās pirmais pelēns.,, Es tevi izaicinu garajā starpbrīdī ieiet mežā un pastaigāties pa biezokni līdz starpbrīža beigām, un pēc tam mēs redzēsim, kurš te ir tas drosmīgais.’’

     Lielībnieks pieņēma izaicinājumu, domādams, ka uzvarēs, un garajā starpbrīdī devās iekšā mežā .

     Sākumā pelēns drošu sirdi brida iekšā biezoknī, līdz  nonāca pašā meža vidū un saprata, ka ir apmaldījies. Viņš sāka panikā skraidīt, meklēdams ceļu atpakaļ, bet tā arī neatrada.

     Sāka krēslot, un kāds izsalcis ezis pamanīja mazo lielībnieku. Viņš nekavējoties to notiesāja un ēzdams sacīja:

     ,,Am, nevajag lielīties un noniecināt citus, jo nekad nevar zināt, kas no tā iznāks, ņam.’’

                                                                                         Kristīne, 6.b

bottom of page